Lec, saulīte, spīdi spoži!

Pirmā diena

Ir piektdiena, agrs 20.jūnija rīts, un TDA „Gatve” dejotāji jau pulcējas Mežaparka Lielās estrādes tuvumā. Līst lietus, laika ziņas nav solījušas neko labu, tāpēc esam bruņojušies ar lietus mēteļiem, liekiem apaviem un siltām drēbēm. Pamazām iepazīstam pilnīgi pārvērsto kalnu, kurā Dziesmu svētkos parasti izvietotas skatītāju rindas. Tur uzslietas siena gubas, izauguši koki, ganās zirgi, un lauku dzīvi teatrāli attēlo TDA „Teiksma” un „Līgo” dejotāji. Šoreiz viss ir otrādi – deju rakstus vīsim Jāņu kalnā, bet skatītāji uz mums vērsies no ierastajām tūkstošbalsīgā kora vietām. Mūsu laiks izmēģināt deju soļus uz mulčas pienāk nemanot. Vienu pēc otras mēs izmēģinām visas dejas. Daba dejotājus nelutina. Slapjām kājām, salijuši, bet cītīgi mēģinām sadzirdēt un izpildīt virsvadītāju norādes – sēžamies slapjajā mulčā, viens otru pieturam, lai nenokristu, uzsmaidām, lai nepagurtu.

Dejot ir laime, un šī sajūta nepamet pat tādā dienā kā šī. Raimonda Tigula komponētā mūzika dzīvā izpildījumā izklausās vienreizēji, un mēs strauji krājam sevī uzveduma emocijas. Uzveduma solistu uzdevums ir vēl nopietnāks – viņiem caur galveno varoņu tēliem jāatklāj reizē latviešu saulgriežu tradīcija un mīlestība. Šo uzdevumu uz maiņām lieliski izpilda mūsu solo pāri – Justīne Māliņa ar Jāni Rutkovski un Anete Kupča ar Mārtiņu Lapsu. Kad saule jau gatava beigt savu dienas darbu, vainagi ir sapīti, un tautas tērpi ir uzvilkti, deju uzveduma „Lec, saulīte” ģenerālmēģinājums var sākties. Mēs pušķojam, rotājam, cildinām dabu, kokus un laukus, esam noslēpumaini, bet spēka pilni. Līgo dančos un auglības skrējienā teju vai plīstam no jautrības pārpilnības, bet mākam laikus norimt, jo ar vārdiem „Es esmu debess velve, tu mana saule..” mēs speram soļus no kalna lejup, lai pilnīgā mierā sagaidītu pāri kalnam uzlecošo sauli. Šis stāsts bijis īsts, un negribas ticēt, ka gada īsākā nakts ir galā.

Lai arī jau vairāk kā 16 stundas esam pavadījuši kopā, mēs vēl negribam šķirties, tāpēc naktī pēc pirmā koncerta pulcējamies pie Kristīnes. Nakts tiek aizvadīta spēlējot spēles, čalojot par aizvadīto dienu, Deju svētku ierakstiem un, protams, futbolu. Saule jau sen ir uzlēkusi pa īstam, kad mūsu diena ir galā.

Otrā diena

Svaigi gludināti tērpi, no jauna tapuši vainagi. Nu jau esam atraduši savu vietu uzvedumā un Jāņu kalnā, atliek vienīgi baudīt. Otro koncertu baudām tik ļoti, ka gadās aizmirst par mulču, paslīdēt, nejauši uzskriet kamerai vai pakavēties uz laukuma ilgāk. Jā, mūsu prezidents Artūrs ļoti, ļoti nevēlējās, lai pirts deja reiz beigtos.. Šoreiz koncerta finālā, atskanot „Pūt, vējiņi” melodijai, sāk līt. Nu varam būt pilnīgi pārliecināti, ka, izdzīvojot tradīcijas, mēs – cilvēki un dabas spēki - šajā uzvedumā esam viens vesels. Šoreiz nosvinam visu piedzīvoto un sagaidām rīta gaismu pie Ilzes un Jāņa.

Trešā diena

„No saknēm viss sākas, uz debesīm tiecas - spēks, ticība, dziņas, prāts, sapņi un maņas. No debesīm lejup kā lietavas vāžas mūs' senču atmiņas, izjūtas, gaidas. Pārlaiki saplūst mirklī vienotā, rītdienai cerības smeļamies viens otrā.”

Mēs izbaudām katru uzveduma mirkli kā pēdējo, ar klusu cerību to visu reiz piedzīvot atkal. Mēs esam piepildīti līdz malām, gandarīti, lepni, un pateicīgi visiem, kuri piedalījušies uzveduma tapšanā.

Pēdējo reizi izskanot „Lec, saulīte” finālam, lido vainagi, tiek iekarotas siena gubu virsotnes, dejotāji apskaujas un pat atzīstas. Šoreiz par kopīgiem brīžiem visas nakts garumā nav jāuztraucas, jo ir skaidrs, ka svētku dalībnieki ballēsies līdz rīta gaismai. Tā arī notiek – mēs griežamies dejā, lido mulča, un uzaust Līgo svētku rīts. 
Mazie deju svētki ir galā, tāpat kā kārtējā deju sezona Gatves dzīvē. Spīdi, spoži, Gatve! Ar jauniem piedzīvojumiem septembrī – jaunajā sezonā..