Gatves piedzīvojumi Dienvidkorejā
Šī gada 27. septembris Gatves pamatsastāvam bija īpaša diena, jo tā bija diena, kad sākās mūsu kolektīva tālais ceļojums uz Šeonjanas deju festivālu Dienvidkorejā. Lai gan izlidojām 27. septembrī, gatavošanās tika sākta jau augustā, gatavojām īpašu konkursam paredzētu programmu. Bez tam gatavošanās notika arī katrās mājās, jo tika spodrinātas un uzlabotas tērpu detaļas, lai mēs izskatītos patiešām skaisti. Laikam ikviena Gatves meitene var teikt, ka pēc šī brauciena šūšanas prasmes ir tikai uzlabojušās, jo tik daudz šūts nebija sen!
27. septembris bija priecīga satraukuma pilns, koferi sakrāmēti un rokas bagāža aizpildīta ar vienu tērpu (laicīgi jau nodrošinājāmies pret to, ja nu kādam koferim pieaug kājiņas un tas kaut kur aizskrien, bet par laimi, nekas tāds nenotika). Pirmais Gatves piedzīvojums notika jau Helsinku lidostā - Kristīnei dikti nelaimīgi gadījās paķert neīsto pasi un uz 24 stundām iestrēgt Helsinku lidostā. Lielais paldies Kristīnes mammai, kas īsto pasi Rīgā atrada, un paldies visiem tiem, kas pasi atgādāja līdz Helsinkiem. Un tā Kristīne atbrauca pie mums tikai ar dienas nokavēšanos. Vislabākie piedzīvojumi ir tie, kuriem ir laimīgas beigas! Lidojums no Helsinkiem līdz Dienvidkorejai aizņēma aptuveni 9 stundas, tas nebija viegli, bet labi, ka bijām lieliskā kompānijā.
Laiks, ko pavadījām Šeonjanā un Seulā ir neaizmirstams, un katra diena kā piedzīvojums, tāpēc dalīsimies ar lietām, kas iespaidoja mūs visvairāk.
Pats Šeonjanas deju konkurss ir pats iespaidīgākais, kādu ikviens no mums bija pieredzējis. Organizēšana bija lieliskā līmenī un dejošana vēl lieliskākā. Bet par visu pēc kārtas... Pirmais mēģinājums bija visu dalībnieku kopmēģinājums, kad mācījāmies konkursa atklāšanas deju, konkursa deju un nu jau par leģendāru kļuvušo Katalenu ar smieklīgo "kaķīšu soli". Pēc tam kolektīvi paklīda kur nu kurais un mēģināja savas dejas, tā kā bija kolektīvi ar dzīvo mūziku, tad dejot Audēju deju vai Gatves deju pie austrumnieciskas bungu mūzikas ar laiku vairs nelikās neiespējami. Uz lielās skatuves dejojām atklāšanas koncertā, divās konkursa dienās un finālā. Uz Šeonjanu bez Gatves un Audēju dejas aizvedām arī Meitu māti, Alsungas polku, Nerejati ciema suņi un Sasala jūrīna. Caur dejām centāmies nest gaišumu, vieglumu un dejotprieku un galu galā arī tikām saprasti, jo nokļuvām konkursa finālā, kurā no 21 dalībvalsts tika tikai 10. Pat grūti aprakstīt prieku, kad uzzini, ka tērpi, kas iepriekšējā vakarā gatavoti ar domu, "ja nu rīt tomēr vajadzēs", patiešām kļūst vajadzīgi finālam. Un konkurence bija tiešām spēcīga - Krievijas, Osetijas, Turcijas, Kazahstānas, Meksikas un vēl daudzi citi dejotāji bija vienkārši žilbinoši. Un visa finālā mēs izcīnījām 2. vietu! Prieks, prieks un vēlreiz prieks par to, ka mūsu skaistie deju raksti un mēs paši iepatikāmies starptautiskajai žūrijai. Vēl žūriju ļoti nošarmēja mūsu solo pāris - Anete un Jānis, kas ieguva galveno balvo labāko dejotāju konkursā. Mūsējie patiešām bija gaiši un skaisti un burtiski lidoja pa skatuvi. Lepojamies! Un tad jau vēl festivāla gājieni - pirmais gājiens Seulā bija tāda kā iesildīšanās Šeonjanas naksnīgajam gājienam. Šeit gājienos bija arī jādejo, tā ka izlēkājāmies kartīgi. Pa vidu starp dejošanu mūsu pamatuzdevums bija fotogrāfēšanās ar korejiešiem. Mūsu puiši pēc šī gājiena varēja kļūt iedomīgi, jo tik daudzi gribēja ar viņiem bildēties. Vispopulārākais noteikti bija mūsu Didzis - viņam rokās pat lika mazus bērnus. Meitenes gan daudz neatpalika, bet šoreiz ļausim spīdēt puišiem, jo "viņi taču ir tik gari".
Kopumā par konkursu varam teikt tikai to labāko, jo bijām aprūpēti, pieskatīti, novērtēti, un mēs paši tik daudz ko ieguvām. Šādus festivālus vēl un vēl!
Nākamā lieta par ko noteikti jāstāsta ir viņu nacionālā virtuve. Pirmajā dienā mūsu Mia un Kušī (cilvēki, kas bija par mums atbildīgi festivāla laikā) jautāja, vai vēlamies ēst nacionālo ēdienu, atskanēja vienbalsīgs "Jā!". Ko lai saka - bija lietas, kas mums ļoti garšoja un lietas, kas ne, bet tas noteikti bija piedzīvojums. Īpaši atmiņā paliks zīļu nūdeles, ko iesaucām par "zīļuku", nacionālā uzkoda kimčī, kas tiek ēsta trīs reizes dienā, neierastās sēnes un jūras produkti. Un visam pa virsu neiedomājams daudzums rīsu un sarkano piparu mērces. Viņu galvenais galda piederums ir kociņi, pirmajās dienās mums gāja visādi, bet pēc 10 dienu treniņa ēst rīsus ar kociņiem bija pat normāli. Nobaudījām arī viņu nacionālo dzērienu sodžu, kas, protams, ir gatavots no rīsiem.
Dažbrīd bijām arī kārtīgi tūristi un apmklējām skaistos tempļus, karaļa pili, nacionālos ciematus un iespaidīgo pilsētu Seulu. Iepazinām korejiešu kultūru, nedaudz pašus korejiešus un viņu paradumus. Iespaidu ir tik daudz, ka sanāktu pat kārtīga grāmata!
Īsumā varam teikt, ka brauciens bija brīnišķīgs visos aspektos. Ieguvām atzinību, iespaidus un atmiņas. Esam jau nākamā ceļojuma gaidās!
