Deja cilvēkam dod iespēju izpaust savas jūtas, kurām ikdienā nepietiek laika vai iedvesmas atrast piemērotus vārdus. Deja ļauj ķermenim atbrīvoties no sasprindzinājuma, izjust koordināciju, kustību iespējas. Jo labāk spējam pārvaldīt ķermeni, jo drošāk un pašpārliecinātāk varam justies cilvēkos, un tas rada pozitīvas izmaiņas emocionālajā pasaulē.

Gatvi pieminot, nāk prātā mirdzošā, skanošā „Gatves deja” – varbūt pati vienkāršākā un reizē spilgtākā latviešu dejas būtības atklāsme. Augumu staltumā, tērpu greznumā un kustību nesteidzīgajā cēlumā izskan solījums, ko cilvēki devuši cits citam – mūžu nodzīvot stalti, skaisti un gaiši. Nezinātājam var likties, ka Tautas deju ansamblis Gatve visvairāk kopis un attīstījies tieši šīs, uz latviskās folkloras un etnogrāfijas balstītās tradīcijas. Tā tomēr nebūtu patiesība, jo Gatvei bijusi mainīga, daudzkrāsaina, īpatnēja seja.

Darba rezerves – tas ir Gatves pamats ansambļa pirmsākumos. Tautas deju ansamblis Gatve tika izveidots 1946.gadā. Uz Rīgas arodskolām brauca mācīties jaunieši no visiem Latvijas novadiem – tā viņi ieklājās arī pašdarbības dziedātāju un dejotāju saimē. Arodskolu audzēkņi uzstājās Maskavā. Dejoja latviešu dejas, kādas tās bija piecdesmitajos gados – ornamentālas, nesteidzīgas, vienkāršas. Jau no laika gala arī daudzu arodskolu deju kolektīvos tika celtas godā daudzu tautu dejas. Arodskolēni toreiz vienīgie no Latvijas piedalījās Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Šādos koncertos un to gatavošanas laikā dejotāji iepazinās ar īstām, sulīgām pareizi tvertām citu tautu deju kustībām. Tā no atsevišķām etīdēm pamazām izkristalizējām vērtīgas cittautu deju horeogrāfijas: repertuārā ienāca ukraiņu „Hopaks”, gucuļu „Arkāns”, rumāņu „Karoašuli”, moldāvu „Žoks” un „Sisijaks”...

Daudz aizrautīgu cilvēku strādājuši ar arodskolu deju kolektīviem un Gatvi. Deviņpadsmit gadus šim darbam atdevusi Gaļina Libere. Viņai kā pedagogam piemita tā rētā un labā dāvana – prast ielikt kustības dvēseli, parādīt, cik dziļš, saturīgi pilns var būt ik žests, ik solis. Viņai piemita retā un skarbā prasme „dzīt” dejotājus līdz „septītajiem sviedriem” uz tikko parādīto mērķi – ideālu dejas izpildījumu. Arī kārtējie svētdienas mēģinājumi, uz kuriem visi nāca ne kā uz mocībām, bet kā uz patiešām kaut ko svētdienīgu, apliecināja viņas prasmi strādāt.

Mazliet savādāk ritējis Zinaīdas Samas darbs „Darba rezervju” sistēmā. Kaut gan viņa strādāja kopš 1949.gada, deju pedagoga piesātināto ikdienu uzskatot par vislabāko atpūtu, visefektīgāko līdzekli pret nogurumu, viņas auglīgākais darba posms tomēr saistās ar LRAP. Tomēr arī arodskolu kolektīvus Z. Sama ar pilnām tiesībām var saukt par saviem, te dažādos laika posmos veikts liels, nozīmīgs darbs latviešu tautas deju popularizēšanā.

No 1960.gada paralēli sāka strādāt gan G.Liberes, gan Z.Samas audzēkņi, saskaņojot savu darbu un apvienojot to, Gatves sniegums nokļuva republikas deju pašdarbības uzmanības centrā.

Vēl jāpiemin, ka Gatvei gan tās pirmsākumu posmā, gan Tautas ansambļa pastāvēšanas gados bija vēl daudzi labi palīgi un interesanti horeogrāfi, kuru dejas un līdzdalība ansambļa kļuvuši par notikumu. Līdzās H.Sūnam, L.Nosihinam te strādāja arī Valentīns Bļinovs, Ērika Ferda, Marga Tetere – Valdmane, Velta un Aleksandrs Krasovski, Kārlis Bāliņš, Aina Ķirķe, pieredzējušie dejotāji Janīna Nurka, Ojārs Lamass, Dailonis Rudovics, Maija Stūrniece, Ilārs Dimants un citi.

Spoža bija 1962. un 1963.gada sezona. Kolektīvs sev izraudzījās Gatves vārdu, t.i., tās dejas nosaukumu, ar kuru veselai skatītāju paaudzei no jauna tika atklāta senās latviešu kāzu dejas burvība. 1962.gadā Gatvei piešķīra Tautas deju ansambļa nosaukumu. (Kopš 1959.gada Latvijas PSRS Kultūras ministrijas kolēģija un Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes prezidijs piešķīra Tautas kolektīva goda nosaukumu deju kolektīviem, kas 3-5 gadu laikā parādījuši stabilus kvalitatīvus mākslinieciskos rezultātuts un sabiedrisko aktivitāti, kam ir vispusīgs mākslinieciski spilgts repertuārs, kvalificēts vadītājs, laba materiālā bāze un vismaz 12 dejotāju pāri.)

1966.gadā par ansambļa māksliniecisko vadītāju kļuva Gunārs Rubenis, kurš pats bija Gatves dejotājs. Viņš dejoja Z.Samas vadītajā kolektīvā. Koncertmeistare šajā laikā bija Vija Briede. G.Rubenis Gatvi vadīja līdz astoņdesmito gadu beigām. Viņa latviešu tautas dejas dabiskuma izjūta izpaudusies dažādos meklējumos. Ansamblī vairs nepastāvēja divas atsevišķas grupas, un Gatve vairāk, vēl nopietnāk pievērsās latviešu deju repertuāra popularizēšanai. Vairāki ansambļa dejotāji kļuva par Valsts deju ansambļa „Daile” dalībniekiem.

Plaša jau šajos gados kļuva Gatves koncertu karte. Nozīmīgākie pasākumi:

1966.gadā - koncerti Bulgārijā
1967.gadā – koncerti Čehoslovākijā
1969.gada aprīlī - divi deju pāri aizbrauca uz Somiju
1969.gada septembrī - filmēšanās latviešu mākslas filmā „Vella kalpi” Kaļiņingradā
1969.gada oktobrī - koncerti Dienvidslāvijā
1971.gadā - „Gatvei - 25” koncerti
1972.gadā - filmēšanās latviešu mākslas filmā „Cāļus skaita rudenī” Jaunpilī
1972.gada vasarā - koncerti Čehoslovākijā
1972.gada oktobrī - koncerti Tautsaimniecības izstādē, Latvijas kultūras dienu Maskavā ietvaros
1973.gadā - koncerti Rūgas sadraudzības pilsētā Rusē, Bulgārijā
1974.gadā - koncerts Ostankinas televīzijā Maskavā
1975.gadā - Dziesmu svētku simtgade, Deju svētki notika Rīgas Sporta pilī, Gatvei piešķīra III Laureāta nosaukumu
1976.gadā - „Gatvei - 30” koncerti
1977.gadā - koncerti Vācijas Demokrātiskajā republikā
1978.gadā - koncerti Maskavā
1980.gadā - Olimpiāde Maskavā

Gatves 40 gadu jubilejas koncerti notika 1986.gadā VEF Kultūras pilī un Operetes teātrī.

Pēc G.Rubeņa īsu laika posmu ansambli vada Raimonds Dzenis.

Kopš 1990.gada Gatves mākslinieciskā vadītāja ir Gunta Raipala. Šajā laikā par repetitoriem Gatvē ir strādājuši Lidija Ruskule, Egīls Vilkaušs, Ralfs Alksnis. Šobrīd Gatves repetitors ir Aigars Bajārs, kurš kopā ansambļa vadītāju nerimstoši strādā pie tā, lai Gatves dejotāju kustības būtu ne vien izkoptas, bet arī emocionāli piesātinātas. Šī laika koncertmeistari ir bijuši Edvīns Zālītis, Žanete Apsīte un pašreiz Elīna Gaile un Ričards Furs. G.Raipalas vadībā ansamblis turpina popularizēt tautas deju, sniedzot koncertus un piedaloties dažādos pasākumos ne tikai Latvijā. Par tradīciju jau ir kļuvis katru gadu braukt un spodrināt Latvijas tēlu vairākos starptautiskos pasākumos un festivālos ārpus Latvijas robežām:

1995.gadā - Eiropas Savienības svinību ietvaros Meisenē, Vācija
1996.gadā - Grenoblē, Francija
1997.gadā - IV Starptautiskais deju festivāls Plovdivā, Bulgārija
1998.gadā - XIX Starptautiskais deju festivāls Varzielā, Portugāle
1999.gadā - I Starptautiskais deju festivāls Paņevežā, Lietuva
2000.gadā - VI Starptautiskais deju festivāls Sanktpēterburgā, Krievija
2001.gadā - XII Starptautiskais folkloras festivāls Izmailā, Ēģipte
2003.gadā - Vasaras festivāls Roufantā, Anglija
2005.gadā - festivāls „Zelta gliemežvāks” Šiofokā, Ungārija
2006.gadā - Krēta
2007.gadā - XXX. Starptautiskas deju festivāls 'Rassegna Internazionale del Folklore', Itālija
2014.gadā - Šeonanas pasaules deju festivāls, Dienvidkoreja
2015.gadā - Orhidas viļņi, Maķedonija

Gatves pēdējo gadu vēstures lappusēs ierakstītas daudzas skaistas atmiņas un īpaši mirkļi. TDA "Gatve" sevi lieliski parādīja 2013. gada Dziesmu un Deju svētku skatē, kur izcīnīja 4.vietu visas Latvijas A grupu konkurencē, iegūstot augstāko pakāpi un laureātu godu. Pēdējos gados pamatsastāvs ir pierādījis sevi ne vien latviešu klasiskajā skatuves dejā, bet papildinājis sevi, piedaloties tādos lieliskos uzvedumos kā "No zobena saule lēca" un "Lec, saulīte".

70 gadu jubileja ansambļa dzīvē ir īpaša arī ar to, ka šajā gadā 20. jubileju svinēs VPDK "Gatve", kā arī savu 6. jubileju atzīmēs "Gatve - Otrā iespēja". Abi vidējās paaudzes kolektīvi ir neatņemama ansambļa sastāvdaļa un veido Gatvi tādu, kāda tā ir šodien.

Savos 70 pastāvēšanas gados Gatve ir apguvusi un izdejojusi visdažādākos dejas soļus, pabijusi uz daudzām skatuvēm un nomainījusi vairākas dejotāju paaudzes, taču tā nav nogurusi vai novecojusi, tā turpina savu ceļu pa deju pasauli.